Ekrānlaiks un viedierīču lietošana bērniem: 2. daļa – Nākotnes digitālā pasaule un ideālā vīzija bērnam (plus tehniskie rīki vecākiem)

3. februāris, 2026 pl. 19:24, Nav komentāru

Ja 1. daļā mēs apskatījām pētījumus un domu, ka viedierīces nav jākļauj par “aizliegto augli”, bet drīzāk jāiemācās tās apzināti izmantot, tad šoreiz iesim soli tālāk:

✅ Kurp pasaule dodas digitālajā jomā?
✅ Ko labu un sliktu mēs varam sagaidīt bērna attīstībai?
✅ Kā būtu jāizskatās “ideālai” digitālajai videi, lai tā bērnam palīdz, nevis kaitē?
✅ Un kādi tehniskie rīki vecākiem jau šodien ir pieejami, lai šo vidi vispār varētu izveidot?

1) Kurp dodas pasaule digitālajā jomā? Ko mēs varētu sagaidīt nākotnē

Ja līdz šim telefons bija “ekrāns bērnam”, tad tuvākajos gados tas kļūs par palīgu, skolotāju, tulku, ideju ģeneratoru, konsultantu un reizēm – pat sarunu biedru. Un tas vairs nebūs tikai IT cilvēkiem vai “radošajiem”. AI rīki ieies gandrīz visās profesijās, jo tie spēj darīt vienu ļoti svarīgu lietu: ātri apstrādāt informāciju, rakstīt, analizēt, strukturēt un automatizēt rutīnu.

Un te ir skaitļi, kas vecākiem palīdz saprast mērogu:

McKinsey prognozē, ka līdz 2030. gadam AI (īpaši ģeneratīvais AI) varētu automatizēt apmēram 27% darba stundu Eiropā un 30% ASV. Tas nav “pazudīs 30% profesiju”, bet gan – 30% uzdevumu darba dienā. Tas nozīmē, ka daudzas profesijas paliks, bet mainīsies līdz nepazīšanai.
Dažos scenārijos tehniskais automatizācijas potenciāls ir vēl lielāks: McKinsey 2025. gada analīzē min, ka “aģenti un roboti” teorētiski varētu izpildīt pat 60–70% no šodienas globālajām darba stundām (tas ir “potenciāls”, nevis garantija, bet tas parāda virzienu).
OECD atgādina vēl vienu neērtu patiesību: ap 28% darba vietu OECD valstīs ir augstā automatizācijas riska zonā (visbiežāk tieši rutīnas darbi).

Vecākam tas nozīmē vienu: mūsu bērni visdrīzāk dzīvos pasaulē, kur liela daļa “mehāniskā darba” un pat daļa intelektuālās rutīnas nebūs cilvēka uzdevums.

Ko AI aizstās visātrāk?

AI parasti visātrāk pārņem to, kas ir:

atkārtojams,
prognozējams,
strukturēts (teksti, tabulas, dokumenti),
balstīts uz šabloniem.

Piemēram: atbildes klientiem, vienkāršas atskaites, tulkojumi, dokumentu sagatavošana, informācijas meklēšana un pārkārtošana, pat daļa programmēšanas vai mārketinga teksta.

Kas paliks cilvēkam (un kļūs vēl vērtīgāks)?

Te ir labā ziņa: ir prasmes, ko AI var palīdzēt atbalstīt, bet nevar īsti aizvietot.

Cilvēkam paliek (un pieaugs vērtība):

spriestspēja (ko darīt ar informāciju, ne tikai to atrast);
ētika un atbildība (kur ir robeža, kas ir pareizi);
empātija un attiecības (īsta klātbūtne, emocionālais atbalsts);
radošums ar jēgu (ne tikai “uzģenerē bildi”, bet radīt ideju, stāstu, virzienu);
kritiskā domāšana (atšķirt patiesu no pārliecinoša);
spēja strādāt ar cilvēkiem (ne tikai ar datiem);
pašregulācija (izvēlēties, apstāties, pabeigt).

Un te ir tas “vecāku lielais uzdevums” 2025–2035 realitātē: bērnam būs vieglāk nekā jebkad dabūt atbildi, bet daudz grūtāk būs iemācīties:
👉 uzdot labus jautājumus,
👉 saprast, kam ticēt,
👉 un noturēt savu uzmanību un gribu.

Tāpēc nākotnes digitālā pratība nav tikai “mācēt lietot tehnoloģijas” – tā ir prasme palikt par cilvēku pasaulē, kur ļoti daudz ko var paveikt sistēmas.

2) Ko labu un ko sliktu digitālā pasaule var dot bērna attīstībai?

✅ Ieguvumi (ja digitālā vide ir labi veidota)

Digitālā vide var kļūt par izcilu attīstības atbalstu, ja tā palīdz:

mācīties caur interesi (nevis piespiešanu),
radīt (ne tikai patērēt),
trenēt valodu un loģiku,
saņemt atbalstu individuālā tempā (īpaši ar AI rīkiem),
iepazīt pasauli plašāk par savu pilsētu/valsti.

OECD materiālos ir uzsvars: svarīgi nav tikai “cik ilgi”, bet ko bērns dara digitālajā vidē un kā tas sasaucas ar viņa labklājību.
https://www.oecd.org/en/publications/how-s-life-for-children-in-the-digital-age_0854b900-en/full-report/how-children-use-digital-media_a8d3a6d0.html

⚠️ Riski (ja digitālā vide tiek atstāta pašplūsmā)

Visbiežākie riski nākotnes digitālajā bērnībā:

miega kvalitātes kritums,
grūtības apstāties (ieradumu veidošanās),
pasīvā patēriņa dominance,
pāragri satraucošs saturs,
salīdzināšanās un pašvērtējuma riski,
privātums, dati, reklāmas un manipulācija.

WHO uzsver, ka īpaši maziem bērniem galvenais ir neļaut ekrānam izspiest miegu, kustību un attiecības.
WHO (2019) vadlīnijas (PDF)
https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/325147/WHO-NMH-PND-2019.4-eng.pdf
WHO raksts īsumā
https://www.who.int/news/item/24-04-2019-to-grow-up-healthy-children-need-to-sit-less-and-play-more

3) Kā būtu jāizskatās “ideālai digitālajai videi”, lai tā kļūst par izziņas avotu no mazotnes?

Ja mēs gribam digitālo pasauli padarīt par bērna attīstības atbalstu, tad mums jāsaprot viena lieta:

📌 Bērnam nav vajadzīgs “vairāk ekrāna”. Bērnam vajadzīgs labāks saturs + labāka struktūra.

Te ir “ideālās vides” pamatelementi.

🧩 Saturs, kas attīsta (nevis vienkārši aizņem)

Attīstošs saturs parasti:

rosina jautājumus (“kāpēc?”),
dod iespēju domāt un pētīt,
aicina kustēties / mēģināt dzīvē,
palīdz veidot valodu,
nebalstās tikai uz spilgtiem trokšņiem un ātru montāžu.

Ideālā pasaulē bērnam “digitālais saturs” ir kā bibliotēka: kvalitatīvs, sakārtots, izvēlēts.

🧠 Digitālā vide, kas trenē prasmes, nevis tikai patērē laiku

Svarīgākās prasmes, ko digitālā vide var (un vajadzētu) palīdzēt trenēt:

uzmanības vadība,
informācijas pratība (kas ir uzticams),
emociju atpazīšana (kā es jūtos pēc šī satura?),
sociālās prasmes tiešsaistē,
radošums (radīšana),
pamata digitālā drošība.

UNESCO uzsver, ka digitālajai izglītībai jābūt cilvēkcentrētai — nevis tehnoloģiju “pielūgšanai”, bet prasmēm un drošībai.
https://unesdoc.unesco.org/ark:/48223/pf0000386693/pdf/386693eng.pdf.multi

🔁 Saturs ar “izeju uz dzīvi”

Ideāls digitālais saturs bērniem nav “beigas”. Tas ir sākums.

Piemērs:

video par putniem → pastaiga un putnu vērošana;
video par krāsām → zīmēšana un jaukšana;
video par emocijām → saruna un spēle.

Šeit varam pieskaitīt arī video ar sociālajiem stāstiem, ko pēc noskatīšanās realizēt sensorajās mācību rotaļās; dziesmiņas, skaitāmpanti, kustību spēles, - tai skaitā, lai apgūtu lasītprasmi un matemātiku, iepazīšanās ar dzīvi dažādās pasaules daļās, paradumiem, atšķirīgām kultūrām, dabu. Tiešsaistes spēles, kurās bērni no dažādām pasaules vietām izspēlē kopīgi sociālos stāstus un komunicē savā starpā ar jauniem draugiem.

Šis ir tas, kas nākotnē atšķirs “ekrāna patēriņu” no “digitālās mācīšanās”.

4) Attīstoši digitālie resursi bērniem (un ideju krātuves vecākiem)

Attēls:

A) Kodēšana un problēmrisināšana (bērniem parasti ļoti patīk, un ātri iemāca loģiku + radošumu)

Scratch — bezmaksas platforma, kur bērni veido savas spēles, animācijas un stāstus (no patērētāja → par radītāju).
https://scratch.mit.edu/
ScratchJr — mazākiem (ap 5–7 gadiem), ļoti draudzīga “pirmā programmēšana” stāstu veidošanai.
https://www.scratchjr.org/
Code.org — interaktīvas nodarbības un spēļveida uzdevumi programmēšanas pamatiem (arī AI tēmas).
https://code.org/
https://code.org/en-US/curriculum/computer-science-fundamentals
Micro:bit Educational Foundation — projekti “uzbūvē + ieprogrammē” (ļoti labs tilts starp digitālo un reālo pasauli).
https://microbit.org/projects/make-it-code-it/
https://microbit.org/

Kāpēc tas ir “unikāli”: šie rīki trenē domāšanu “ja → tad”, kļūdu labošanu, pacietību un radošu projektu veidošanu, nevis tikai skatīšanos.

B) Kritiskā domāšana un “anti-dezinformācijas” spēles (ļoti aktuāli algoritmu laikmetā)

Bad News — spēle, kur “spēlē ļaundari”, lai saprastu manipulācijas paņēmienus (spēcīgs medijpratības treniņš).
https://www.getbadnews.com/en
Bad News Junior — bērniem pielāgota versija (Eiropas medijpratības resursu katalogos).
https://belux.edmo.eu/educational-tools/bad-news-junior/

Ko tas māca ātri: “kā mani mēģina ietekmēt?”, emociju manipulācijas, viltus autoritātes, sensacionalitāte, “kāpēc šis man tiek rādīts?”.

C) AI pratība bērniem (jaunā paaudze ar to saskarsies agrāk nekā mēs gribētu)

Minecraft Education — “Reed Smart: AI Detective” (AI/medijpratība caur interaktīvu detektīvstāstu; mācās pārbaudīt avotus, pamanīt “deepfake” domāšanu u.c.).
(Par iznākšanu un saturu)

Vecāku “lielais rāmis”, ko vari pieminēt arī rakstā:

UNESCO — ģeneratīvā AI vadlīnijas izglītībā (labs pamats, lai saprastu “kas ir droši/ētiski/jēgpilni”).
https://unesdoc.unesco.org/ark:/48223/pf0000386693/pdf/386693eng.pdf.multi
https://www.unesco.org/en/digital-education/artificial-intelligence

D) Digitālā radošuma “zeltainais trijstūris”: stāsti, dizains, pašizpausme

Book Creator — bērni veido grāmatas/stāstus ar tekstu, balsi, attēliem; ļoti labs “radīšanas” formāts.
https://bookcreator.com/

(Tev 3. daļā būs ērti ielikt konkrētas aktivitātes: “izveido foto-stāstu par dienu”, “izdomā pasaku + ierunā”, “uztaisi mini enciklopēdiju par tēmu”.)

Resursi vecākiem: kur smelties idejas, nevis tikai “noteikumus”

Better Internet for Kids — ES portāls ar materiāliem vecākiem un pedagogiem (daudz valodu, Eiropas perspektīva).
https://better-internet-for-kids.europa.eu/en/resources
Drošāks internets — LV materiāli bērniem/vecākiem, spēles, uzdevumi, testi; arī praktiski ceļveži.
https://drossinternets.lv/lv/materials/listall/berniem
(Vecākiem — kontroles rīku ceļvedis PDF)
Common Sense Media — vecākiem: plānotāji un idejas, kā runāt ar bērniem par tehnoloģijām (ļoti praktiski).
https://www.commonsensemedia.org/family-tech-planners

5) Kādi kontrolējošie tehnoloģiskie rīki vecākiem jau šodien ir pieejami (un kur tos atrast)?

Daudzi vecāki iedomājas, ka bērna digitālās vides sakārtošana nozīmē “nopirkt īpašu aplikāciju” vai būt IT speciālistam. Patiesībā lielākā daļa pamata rīku jau ir iebūvēti telefonos, planšetēs, datoros un spēļu konsolēs – tikai mēs par tiem bieži atceramies brīdī, kad bērns jau ir iemācījies: “es pats zinu, kur jāspiež”.

Un īstenībā šie rīki nav domāti “kontrolei”. Tie ir domāti tam, lai mājās būtu mazāk situāciju kā:

“Vēl tikai 5 minūtes!” (un beigās ir 40)
“Bet man pēkšņi izmeta kaut kādu drausmīgu video!”
“Es tikai gribēju spēlīti, bet tagad viņš ir YouTube šortos…”
“Kā viņš vispār to nopirka?!” 😅

Vienkāršākais princips ir šāds: nevis kontrolēt bērnu, bet sakārtot vidi, lai robežas turas arī tad, kad vecāks tajā brīdī nav blakus.

Kur meklēt rīkus (ātrā “karte” vecākiem)

✅ Ja bērnam ir iPhone/iPad → Apple Screen Time / Family Sharing
https://support.apple.com/en-us/105121
https://support.apple.com/en-us/108806

✅ Ja bērnam ir Android telefons vai Chromebook → Google Family Link
https://families.google/intl/sw/familylink/

✅ Ja mājās ir Windows dators vai Xbox → Microsoft Family Safety
https://www.microsoft.com/en-us/microsoft-365/family-safety

✅ Ja bērns spēlē Nintendo Switch → Nintendo Parental Controls
https://www.nintendo.com/us/mobile-apps/parental-controls/

💡 Tev nav jākļūst par “kontroles vecāku”. Parasti pietiek ar 20–30 minūtēm vienreizējai uzstādīšanai, un pēc tam ikdienā tas vienkārši strādā fonā.

Ko ar tiem rīkiem reāli var panākt (bez nerviem un pārrunām katru dienu)

Visbiežāk vecāki ar šiem rīkiem sakārto trīs lietas: laiku, saturu un pirkumus.

Laiks (kad ekrāns vispār ir pieejams)

Piemērs no dzīves: bērns vakarā it kā “nomierinās ar multeni”, bet pēc tam negrib iet gulēt un sākas lielais skrējiens: “vēl vienu”.

Šeit palīdz, ja ir laika rāmis, piemēram:

pēc 19:30 (vai 20:00) telefons/planšete automātiski vairs nav pieejama,
un vecākam nav jābūt “sliktajam policistam”.

Saturs (lai nav “nejaušo pārsteigumu”)

Piemērs: bērns skatās it kā nevainīgu video, un pēc tam algoritms iemet kaut ko biedējošu, pārāk pieaugušu vai vienkārši dīvainu.

Te palīdz:

vecuma ierobežojumi,
satura filtri,
un tas, ka bērnam ir savs profils (nevis vecāka konts ar visu vēsturi).

Pirkumi un lejupielādes (lai nav “ups” situāciju)

Piemērs: bērns “tikai gribēja jaunu spēlīti” vai “nejauši uzspieda”, un pēkšņi ir maksājums, reklāmas vai desmit jaunas aplikācijas.

Te palīdz:

apstiprināšana pirms pirkuma,
apstiprināšana pirms lejupielādes,
un ierobežojums maksājumiem.

Ko tehniski vecākiem mūsdienās vajadzētu panākt (minimālais “komplekts” drošai videi)

Ja man būtu jādod īsa tehniskā vīzija, ko ideālā gadījumā uzstāda ģimenē, tad tā ir šāda:

✅ bērnam ir atsevišķs profils/ierīce (ne vecāka telefons)
✅ ir laika rāmis (piem., vakaros ierīce “aizveras” pati)
✅ ir satura filtrs (web + lietotnes, vecuma līmenis)
✅ ir aplikāciju limiti (ne tikai kopējais dienas limits)
✅ ir pirkumu kontrole (lejupielādes/maksājumi ar apstiprinājumu)
✅ mazajiem bērniem – “vienas aplikācijas režīms”, lai ekrāns nekļūst par klejošanu

✅ (neliels papildinājums, kas bieži dod milzīgu efektu):
ierīce naktī nepaliek guļamistabā.
Ne tāpēc, ka “nedrīkst”, bet tāpēc, ka bērniem (un arī pieaugušajiem) miegs ir svarīgāks par jebkuru saturu.

Tas nav “cietums”. Tas ir digitālās drošības jostas princips: mēs nesodām bērnu par to, ka viņš ir bērns — mēs uztaisām vidi, kurā viņam ir vieglāk.

Noslēgumā

Digitālā pasaule būs bērna pasaule. Mēs to nevaram atcelt.

Taču mēs varam:

saprast, kur tā virzās;
paredzēt riskus un iespējas;
un veidot vidi, kurā bērns aug kopā ar tehnoloģijām, nevis to ēnā.

Nākamajā (3.) daļā mēs iesim pilnīgi praktiski: kā mājās ar bērnu un ekrāniem dzīvot bez kariem, vainas sajūtas un haosa — ar konkrētiem soļiem un attīstošām aktivitātēm.